No “Ventas balss” 29 jūnijs.

Klavierspēle attīsta bērna smadzenes

Par maz vērības skolās mēs pievēršam prāta spēju attīstīšanai, uzskata liepājnieks, pedagoģijas zinātņu doktors JĀNIS IMANTS BIRZKOPS. Sarunā viņš pārliecina, ka ikvienam bērnam būtu jāvingrinās mūzikas instrumenta spēlē, jo tā attīsta domāšanu.

Kāpēc muzicēšana ir tik ļoti svarīga?

– Nu jau ilgu laiku daudzi bērni nespēj labi mācīties. Nesen mūsu darbinieki bija Somijā, un somi teica: «Izglītība un smadzeņu kapacitātes celšana ir divas lietas, ar ko attīstīt valsti.» Tas ir jautājums, kam mūsu skola vispār nepieskaras. Zinātnieki konstatējuši, ka mūzikas instrumenta spēle ir vislabākā, tā attīsta smadzeņu pelēko un balto vielu, un tai ir milzīga nozīme prāta attīstīšanā. Mums vajadzētu beidzot saprast, ka nevaram gatavot skolēnus, domājot tikai par zināšanām. Kur rūpes par viņu smadzeņu potenciālu, domāšanas prasmēm? Es gribu teikt, ka mēs šobrīd gribam iemācīt viņus skriet ar vienu kāju.

Ir svarīgi šo muzicēšanu uzsākt agrīnā vecumā, vai tā?!

– Nokavēt nedrīkst neko! Katrā vecumposmā ir jāiziet sava attīstība. Kognitīvie neirologi izpētījuši, ja jūs ko neiemācāties laikus, neironi iet bojā. Ja jūs takas neiestaigājat, aizejat pa nepareizām takām, un tad visu mūžu neapzinoties ejat pa tām. Pārmācīties ir grūti. Pārmaiņas izglītībā mēs sākam no nepareiza gala – no augstskolas. Nu, var kaut ko izdarīt. Bet, ja nopietni strādājam, jāsāk ar bērnudārzu un pat vēl agrāk. Mūzika ir tas veids, kas tevi aizbīda pareizi – kad tu spēlē, visu laiku smadzenes prognozē, domā uz priekšu, simultāni uztver labo un kreiso roku. Lūk, tas viss ir jāizdara jau agrā bērnībā, tad bērns tās takas būs iestaigājis, un visi priekšmeti – angļu valoda, matemātika, politika vai ekonomika – aizies pa pareizo ceļu. Ja ne, – priekšā ir džungļi.

No kāda vecuma bērnam var sākt piedāvāt mūzikas instrumenta spēli?

– Kā kuram. Sākam kaut ko bungāt, ar pirkstiņiem kādus klaburīšus… Piecu sešu gadu vecumā varētu sākt spēlēt mūzikas instrumentu. Daudzi skolotāji nevar saprast, kāpēc bērnu spējas krīt. Bērniem noņemtas tās lietas, kurās viņš vislabāk attīstījās – dejošana, sporta spēles, peldēšana, kaut vai Riču raču. Visās šajās lietās viņš attīsta savu domāšanu labāk nekā, sēžot stundās. Amerikāņi arī saka, ka mēs balstāmies uz to, ka kaut ko iebāžam bērna galvā un viņš to, piedodiet, atvemj stundas laikā. Īstu domāšanu viņam prasa tikai matemātika, kura nevienam neiet. Neirologi pierāda, ka ir punkti galvā, kur ir visādas zināšanas, tūkstošiem, miljoniem punktu, bet pa vidu tiem ir ķēde, tur jābūt saskarei. Par to mēs nerūpējamies. Ne velti amerikāņi saka: dead knowledges (mirušās zināšanas). Jā, tās tur ir, bet jēgas no tām nav. Ārkārtīga nozīme ir koordinācijai, taustei. Kādā no Scientific American žurnāla numuriem ir par to, ka vieni neironi mums smadzenēs atbild par zināšanu krāšanu, bet pavisam citi – par prasmēm. Ja tas ir tā (to vēl pētīs), skolai vispār ir jāizmainās – pusei priekšmetu jābalstās uz zināšanām, un pusei – uz dažādām kustībām, prasmēm.

Tagad jau sešgadniekus sēdina solos un liek viņiem mācīties rakstīt.

– Jā, un atkal – nepārgrūst viņu galvas ar zināšanām! Mums ir tāda nelaba mode, ka akcentu liekam uz sausām, plikām zināšanām, it kā tās attīstītu prātu. Izrādās, ja tu tikai uztver un tajā brīdī neprognozē, tad informācijas pārstrādāšanas mehānisms strādā lēni – tu lēni saproti. Skolotājam tas arī būtu jāņem vērā, īpaši matemātikā – vienreiz jāizstāsta, jāstāsta vēl vienu reizi tas pats un vēl arī trešo. Tad bērnam rodas kaut kāds priekšstats, viņam ir tā saucamā konteksta informācija. Kamēr šīs informācijas nav, viņš neko lāga nevar saprast. Tas ir tāpat kā, bērnam pirmo reizi dzirdot pasaku, viņš ir piesardzīgs. Kad viņam stāsta otrreiz un mamma tīši sajauc, sakot, ka princesei ir sarkana kleita, nevis zaļa, viņš uzreiz teiks: «Kā?!» Tā ir tā prognoze, un no šādiem maziem krikumiem faktiski visa prāta uzbūve sastāv. Kā pūš tavs prāta vējš – tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Ja jūs veidotu savu skolu, kādi priekšmeti būtu skolēnu dienas kārtībā?

– Dejošana (tautas deja, modernā deja), dziedāšana, aikido, dažādi sporta veidi, šahs, dambrete – tas viss attīsta domāšanu. Nu, un karaliene ir mūzikas instrumenta spēle. Pārējo lai viņš mācās, cik var piemācīties. Informācija tagad taču pieejama visur. Televīzija, dators, radio… Senāk jau lepojās ar to – redz, viņš zina! Šodien tas nav aktuāli vairs. Šodien spējas ir tas būtiskākais. Te parādās vēl viena nianse, kas it kā uz skolu neattiecas – garīgums. Viņš var daudz zināt un būt rūdīts nelietis. Muzicēšanu un baletu cietumā būtu jāmāca! Vienā Liepājas vidusskolā man bija eksperiments, un daži vecāki bažījās: «Ko tu spēlēsi klavieres! Tev jau skolā neiet!» Es teicu: «Mamm, neuztraucieties, ja viņam neiet skolā, tad neies vienalga. Ļaujiet, lai viņš spēlē.» Tagad tāds meitēns nu jau labi spēlē, un skolas problēmas ir pazudušas. Notiek neredzama attīstība. Zināšanas var uzskaitīt – to viņš zina, to nezina. Ļoti žēl, ka Dievs, cilvēku radīdams, neizdomāja kaut ko tādu, lai gudrību redzētu, piemēram, kad cilvēks paliek gudrāks, tam arvien vairāk atkarājas ausis vai deguns paliek sarkans. Jūs tik redzat, ka viņš labāk runā, ka viņam iet labāk domāšana.

Vai jebkura instrumenta spēle noder prāta attīstībai?

– Principā vienalga. Var jau būt, ka kādreiz to konstatēs, bet tagad tik tālu zinātne nav aizgājusi. Mūsu pelēkā viela – neironi – ir ietīti tādā baltā, taukainā vielā. Viens neirons neko nevar, bet viņi sačukstas savā starpā, runā ar mūsu apziņu un nodod informāciju, izveidojas veselas grupas, kas par kaut ko atbild. Ar modernāko aparatūru neirologi izpētījuši, ka ar balto vielu impulss iet simtreiz ātrāk. Iedomājieties, bērns, muti pavēris, klausās, bet viņš neko nesaprot, cits blakus saprot. Kur starpība? Smadzeņu baltā viela ir tā, kas informāciju stumj ātri uz priekšu. Ir dažas molekulas, kas šo balto vielu smadzenēs ražo. Četros gados šīs vielas ir maz, un tā attīstās līdz 24 gadiem. Vēl izpētījuši, ka mūziķiem ir attīstīta baltā viela, viņi neslimo ar Parkinsona, Alcheimera slimību, multiplo sklerozi un tādām plānprātības slimībām. Kā nav tās baltās vielas, neironi arī iet bojā. Līdz 12 gadu vecumam būtu ļoti jāstrādā. Bērniem mēs nedrīkstētu žēlot pilnīgi neko. Ārzemēs vidusskolā stundu sarakstā ieliek adīšanu, mūsējie grib smieties. Kāpēc bērniem vajadzētu adīt? Tā ir koordinācija! Zinātnieki pēta deju neiroloģiju. Kustība ir daudz vērtīgāka par vienu zināšanu, tā ir visu mācību pamats. Neiet ne matemātikā, ne valodās, nekur, ja nav kustību.

Šodien skolēni ir pārslogoti. Ja liekam klāt prasmju attīstību, kaut kas no mācību satura būtu jāmet ārā.

– Tas nav pareizi! Nogurdina nevis ilgums, bet vienmuļība. Es pats esmu labs piemērs: mēs, trīs klasesbiedri, kas vēl esam dzīvi, bijām mūziķi un sportisti, pārējie visi ir miruši. Es skrēju no parastās skolas uz mūzikas skolu, tad uz sporta skolu basketbolu spēlēt. Viss mūžs man vienā skriešanā, un tas nenokausē. Nokausē vienmuļība. Es uzskatu, ka te vajadzētu pielikt klāt. Man skolotāja saka par mazdēlu – pēc fizkultūras viņš ir gudrāks. Notiek smadzeņu apasiņošana, bērns ir izskrējies, un galva labāk strādā. Nosēdēt skolā sešas stundas – tur traks var palikt! Vienu stundu tādu, otru – dejošanu.

Tas būs vērtīgāk! Kāpēc skolotāji un direktori neieklausās šajās idejās?

– Cilvēks apmierināts, domā, ka labi ir, kā ir. Drusciņ sit arī materiālais apstāklis. Nevar būt tā, ka skolotājs nevar grāmatu nopirkt! Ja es nebūtu bijis Maskavā mācīties (J.I.Birzkops studējis PSRS Pedagoģisko zinātņu akadēmijas Maskavas mākslinieciskās audzināšanas zinātniski pētnieciskajā institūtā – red.), būtu tāds pats. Maskavā mani paņēma tāpēc, ka man bija divas izglītības – matemātika un mūzika. Varu atzīties – man lika tik daudz lasīt, domāju – pie vella! Viņi noķēra, ka es visu nezinu, un teica: «Janis, Janovič, ja jūs kārtīgi nemācīsieties, tad staigājiet!» Tad es sāku lasīt un beidzot atklāju, kas tās par bagātībām.

Vai mūzikas klausīšanās arī veicina domāšanu?

– Maz. Zinātnieki saka, ka labāk ir praktiski strādāt. Redziet, ja jūs labi klausītos, tad varbūt. Amerikāņi veica eksperimentu, kurā visu bērnu smadzeņu aktivitāte redzama uz ekrāna. Nav pagājušas 15 minūtes, kad lielākā daļa jau atslēgusies. Tas ir pierādījums tam, kāda jēga tām rāmās sēdēšanas un klausīšanās stundām, jo jēdzīgi klausīties patiesībā ir ļoti grūti! Bet, lūk, spēlējot klavieres vai dejojot gan neviens nav aizmidzis! Tāpēc es novēlu ventspilniekiem būt pionieriem skolēnu smadzeņu potenciāla uzlabošanā, izmantojot augstāko domāšanas prasmju attīstīšanas karalieni – instrumentu spēli. Varbūt 21.gadsimta prasības skolēniem var sākties tieši Ventspilī?!